Intervija ar Aleksandru Guļko

03.10.2011.

Pastāsti vienā teikumā par sevi. Ja tev vajadzētu pabeigt teikumu „Aleksandrs  Guļko ir -…..»

—  Ļoti interesants jautājums… Aleksandrs Guļko ir — atklāts, ļoti labsirdīgs cilvēks, vienmēr ar smaidu uz lūpām!

Kā tu ienāci deju pasaulē?

— Oi! Ilgs stāsts būs! Sāku es 1983.gadā. Kāpēc sāku? Tanī vecumā bērns vel  nevar izvēlēties ko viņš grib darīt, pie tam tie bija PSRS laiki un bērniem vispār nebija teikšanas, nu cik es atceros. Manu vecāku paziņām meita dejoja jau apmēram gadu un piedāvāja arī manai mammai aizvest mani uz dejām. Pie tam, tagad dejās ņem visus bērnus, bet tajos laikos bija atlase. Un tajā reizē, kad mani atveda, tad bija atvesti kādi 100 bērni. Viss norisinājās Latviešu biedrības namā. Tur bija Alla Matjušenko, kura parādīja mums visiem dažas kustības — „solis-sānis-klāt, griezieniņš». Un tā mēs kādu laiku ņēmāmies. Pēc tam atnāca ļoti nopietns vīrietis, kā pēc tam uzzināju — Beļanskij Igorj Maksimovič. Ieslēdza mūziku un mēs visi sākām dejot to mācīto. Bet viņš skatījās, nāca klāt kādam bērniņam un aiz rokas veda ārā no bara un nostādināja malā. Es atceros, ka man bija kauns, kad mani izveda pirmo un es domāju, ka es esmu pirmais, kurš atzīts par nederīgu. Es tur stāvēju ar asarām acīs, jo man bija ļoti liels kauns, ka tā visu bērnu un viņu vecāku priekšā mani pirmo izmeta! Bet pēc tam man nolika meiteni blakus, starp citu, ar kuru mēs pēc tam pāri arī dejojām. Tad visus atlasītos bērnus Beļanskis, Alla un vel viena sieviete sadalīja pa grupām, bet visiem pārējiem pateica „paldies»! Bet es, izmantojot iespēju, gribētu pateikt lielu PALDIES saviem vecākiem, par to, ka daudzus gadus atpakaļ, 1983.gadā viņi izdarīja šo pareizo izvēli un atveda mani uz dejām un pēc tam ilgus gadus mani atbalstīja! Viņi man iedeva fantastisku iespēju! Katrs no mums, kaut reizi, ir aizdomājies par to kas būtu, ja viņam būtu dota iespēja nodzīvot šo dzīvi velreiz. Es noteikti gribētu to nodzīvot tieši tāpat un velreiz paldies maniem vecākiem par to! Ja viņi man neatvērtu durvis uz deju pasauli, uz pasauli, kuru es iemīlēju no visas sirds, es pat nezinu kas es būtu! Dejās mūs māca ne tikai dejot, dejas arī izglīto mūs. Piemēram, es zēniem mācu kā meitene jāizved uz laukuma, jāparāda viņa, meitenes priekšā jāatver durvis, drēbes jāpadod, kāpjot pa trepēm lejā, jāiet pirmam, lai nokāpjot, meitenei padot roku, bet kāpjot uz pjedestāla, otrādi, jāpalaiž meiteni…

- Tev uzreiz iepatikās dejot, vai tas nāca ar laiku?

—  Grūti pateikt. Man patika, ka kaut kas notiek — man kaut ko rāda, es kaut ko mācos, attīstos. Es ļoti labi atceros savas pirmās sacensības. Par tām es vel pastāstīšu. Bet tolaik man patika viss ko es daru. Paralēli es vel nodarbojos ar futbolu, hokeju mazliet. Bet vēlāk izvēlējos dejas, laikam tāpēc, ka ilgāk ar to nodarbojos un tāpēc ka visvairāk ar to patika nodarboties.

Kas bija tavi deju skolotāji?

— Pirmā skolotāja bija Alla Matjušenko. Tolaik Beļanskis bija tur galvenais un viņam bija divas audzēknes. Viena no tām Alla. Bet Beļanskis bija galvenais. Tas vispār bija cilvēks, kurš šeit Latvijā arī „uztaisīja» sporta dejas normālā līmenī, jo viņš bija cilvēks, kuram bija kontakti Maskavā. Viņš aicināja uz šejieni pedagogus, viņš visu šeit attīstīja. Un es nezinu kas notika, bet pēc gada šī trijotne pašķīrās — katrs aizgāja uz savu pusi. Beļanskis aizgāja uz „Vernisāžu», kas tolaik bija «Дом автоработников», tautā saucamo „Baranka», bet Alla uz „Vecrīgu», kura tolaik bija «Дом работников торговли». Un viņai līdzi aizgāja visa viņas grupa, tai skaitā ari es. Priekš mums, bērniem, vienkārši nomainījās nodarbību vieta. Un pagāja kādas pāris nedēļas, es spēlēju pagalmā futbolu, kad parādījās Beļanskis, kurš prasīja kurā dzīvoklī es dzīvoju. Viņš aizgāja, kaut ko aprunājās ar maniem vecākiem un nākamajā dienā mani veda jau uz nodarbībām pie viņa. Pagāja vel kāds pusgads un viņš nolika mani pārī ar savu meitu, ar kuru es nodejoju kādus 5-6 gadus. Tātad mani pirmie skolotāji ir Alla un Beļanskis Igorj Maksimovič. Viņš jau tagad ir miris, bet manā skatījumā tas ir cilvēks, kurš aizsāka deju attīstību Latvijā. Es atceros mēs bijām mazi bērni, bet pie mums uz nometni brauca tādi pedagogi kā Meļņikovs standartā, kurš tolaik bija PSRS čempions šajā programmā. Latīņos brauca Lobovs, kurš savukārt bija PSRS čempions Profesionāļos. Mums nometnes toreiz bija 4 nedēļu garumā, un tā „pa nopietnam». Bet pēc tam 12 gados es aizgāju atpakaļ uz „Vecrīgu» pie Allas. Tātad divi mani skolotaji no bērnības ir Alla Matjušenko un Igors Beļanskis. Bet pēc tam jau Sergejs Duvanovs un Svetlana Tverjanovič, kā arī domāju, ka man daudz ko deva Colin James. Bija, protams, arī citi pedagogi, bet šie ir mani galvenie. Starp citu, kad manā dzīve parādījās Duvanovi, tas bija kādos 13-14 gados, tad es nolēmu, ka ar dejām es nodarbošos visu savu dzīvi. Man citi teica «ты рано определился!», bet es saku „Paldies, Dievam!» Iespaids no nometnes, kurā es pirmo reizi iepazinu Duvanovus, gan kā pāri, gan kā trenerus  — tas kā viņi dejo, tās savstarpējās attiecības, tā maniere kādā viņi pasniedz — tas viss mani ārkārtīgi iespaidoja un priekš sevis pieņēmumu lēmumu — es gribu dejot tāpat cik man ļaus vecums un veselība, es gribu pasniegt tāpat visu mūžu!

Kādi konkursi tavā dejotāja karjerā bija tādi, kurus patīkami ir atcerēties?

— Tie bija vairāki. Protams, ka pats pirmais konkurss, es to ļoti labi atceros. Tolaik bija atklāta tiesāšana un atzīmes rādīja uzreiz pēc katras dejas. „Pieci» tā bija augstākā atzīme un es atceros, ka pēc pirmās dejas man bija visi piecinieki. Partnere smaida, bet es blakus ar ļoti nopietnu seju, jo es nezinu kāpēc, bet es tajā vecumā — septiņos gados — biju iedomājies, ka ja es baigi smaidīšu, tad tiesneši padomās, ka es esmu baigi sapriecājies. Un tāpēc es smaidīt sāku tikai pēc apbalvošanas. Nu tas ir viens no konkursiem, kuru atcerēties ir patīkami. Kopsummā es nodejoju 21 gadu un konkursu bija ļoti daudz. Vel patīkami atcerēties Latvijas čempionātu, kurā var teikt, mēs izcīnījām, lai gan man šis vārds nepatīk, vicečempionu titulu. Pie tam tas bija čempionāts, kurā pirmo reizi bija ieviestas solo dejas. Arī ar to tas čempionāts palika atmiņā, jo tas bija kas jauns. Un tiesāšana arī bija atklāta, bet tajā čmpionātā bija pieņemts lēmums, ka vietas rādīs pēc trešās nodejotas dejas. Nu un tad jau tu apmēram pēc trijām dejām saproti uz kuru vietu velk, daži pat skrien jau priekšlaicīgi apsveikt, es saku „paga-paga! Vel divas dejas un tās ir loti svarīgas!» Vel šis čempionāts palika atmiņā ar to, ka pirmo reizi finālā uzreiz bija četri pāri no viena kluba — es, Atis Legzdiņš, Kaspars Bērzups un Gints Dancītis. Un sajūta bija tāda, ka nav svarīgi kurš kuru, bet  laikam pirmo un pēdējo reizi mēs bijām kā komanda! Mēs ļoti nopietni un tanī pat laikā draudzīga atmosfērā toreiz trenējāmies, bez maz līdz ģīboņiem! Un vel vienas sacensības par kurām gribu pastāstīt. Tās bija Ukrainā. Nezinu kāpēc pret mums tā publika tā izturējās, bet iedomājaties liela zāle, apmēram kā „Skonto» halle un cilvēki stāvēja kājās un bļāva kā hokejā „Lat-vi-ja!». Es pirmo un pēdējo reizi biju tajā pilsētā, tie cilvēki nekad nebija mūs agrāk redzējuši, jo tie bija parasti skatītāji, ne no deju pasaules. Pēc sacensībām tās pilsētas mērs lūdza atļauju nofotografēties ar mums savam albūmam, televīzija stāvēja rindā, ņēma intervijas. Tur cilvēki ir atklātāki un viņiem nav problēmu pieiet klāt un pateikt „Paldies! Mums patika!» Un tie bija parasti cilvēki nesaistīti nekādā mērā ar dejām. Mums jau konkursus nāk pārsvarā skatīties bērnu vecāki, radinieki un bijušie dejotāji. Sajūta no tam sacensībām Ukrainā bija fantastiska. No sākuma gan bija tāda sajūta, ka it kā kautrējos, jo nekad nekas tāds nav piedzīvots. Es pēc tam sāku domāt, varbūt tā bija reakcija uz manu uzvārdu „Guļko» un viņi nodomāja, ka es esmu „vietējais»? Un komplimenti kādi tikai nebija. Es ar Līgu Līberti dejoju un piemēram mums teica „Kāds skaists franču uzvārds Jūsu partnerei — „la liberte» (no franču valodas tulkojas kā „brīvība»).

Kurš bija tavs elks no dejotājiem tolaik kad tu dejoji?

— Tādi bija vairāki. Protams, ka Sergejs Duvanovs un Svetlana Tverjanovič, kuri bija manā dzīvē apmēram 14 gadus — treniņi, konkursi. Būtu jau arī dīvaini, ja cilvēks trenētos pie cilvēka, kurš viņam nepatiktu kā dejotājs! Sergejs un Svetlana aizņem īpašu vietu, to dejotāju sarakstā kuri patika. Ja runājam par elku kā tādu, tad gribētos paskaidrot. Ir daudz dejotāju, kuru sniegums patīk, kuru sniegums piesaista uzmanību. Bet galvenais ir nevis censties kopēt kādu, bet vērot un censties veidot savu stilu. Protams, tas ir jāveido un pie tā jāstrādā kopā ar treneriem!

Un kuru tu tagad uzskati pasaulē par deju zvaigzni no tiem kas dejo?

— Daudzi patīk. Vienam varbūt ir statuss „zvaigzne», bet kādam arī nav. Piemēram, tagad viss pasaules fināls profesionāļiem, tie ir dejotāji, ar kuriem es kādreiz sacentos, dejoju amatieros pasaules čempionātā. Man patīk Riccardo Cocchi, Michal Malitowski, Slavik Kriklivij, Dmitrijs Timohins, Franco Formica, Maurizio Vescovo. Grūti tā visus nosaukt. Gribu pieminēt šeit atsevišķi Jevgeniju Smaginu. Viņš profesionāļos ir „jauniņais», daudz jaunāks par pārējiem, bet vērojot viņa darbu, es domāju, ka ar laiku viņš būs viens no tiem, kuri noteiks dejas attīstības virzienu. Viņā ir ļoti liels potenciāls.

Bet visus ko tu nosauci tie ir profesionāļi. Ar ko atšķiras amatieri no prefesionāļiem? Aizvien biežāk skan viedoklis, ka tas uz ko virzās amatieri — tas ir sports — „augstāk, ātrāk, spēcīgāk». Bet profesionāļi virzās uz mākslu, attīstot deju kā tādu.

-Piekrītu. Ar to arī atšķiras amatieri no profesionāļiem. Bet es nevaru pateikt, ka labākie profesionāļi zaudē amatieriem ātrumā vai spēkā. Bet viņi visi to dara, ja tā var pateikt „profesionālāk». Par sevi runājot, es skatos ierakstus, kur es dejoju amatieros un man tolaik likās es tā dejoju, tā rāvu, bet tomēr tas bija vairāk sports. Profesionāļi vairāk izbauda, izjūta deju. Piemēram, ja mēs salīdzinām jauniešus ar amatieriem, tad otri izskatās profesionālāki, jo jaunieši vairāk skrien, lec, labi ka vel salto netaisa. Tāda arī ir starpība starp amatieriem un profesionāļiem. Līdz profesionāļiem daudzi skatās video, paņem sev kaut kādas idejas. Profesionāļi ne no kā neko nekopē, katrs attīsta savu deju. Viņi nedejo sarežģīti, bet galvenais ir tas kā viņi to dara. Nupat noritējušā LA čempionātā es vēroju, ka dažiem pāriem pazūd galvenā ideja „deja kopā — vīrietis ar sievieti», bet pārvēršas par tādu unisex variantu, paša sevis demonstrēšanu.

Kas bija tavas partneres un vai jūs joprojām kontaktējaties?

— Savu pašu pirmo partneri es biju saticis dažus gadus atpakaļ ar interneta palīdzību. Pārējās manas 4 partneres. Iveta Zīle — protams, ka mēs satiekamies konkursos! Olga Ivancova diezgan ilgi strādāja Maskavā pie Allas Duhovas „Todes», mācīja dejot bērniem. Katrīna Zīberte — strādā par stomatologu. Arī bijām satikušies. Ar Līgu Līberti mēs kontaktējamies, es sekoju līdzi viņas karjerai, biju uz viņas izrādi Dailes teātrī, šogad maijā atkal būs un es noteikti aiziešu.

Kad paiet laiks, bieži atceroties pagātni cilvēki saka, ka agrāk zāle bija zaļāka, debesis zilākas… Kā tu domā, vai tu vari to attiecināt uz konkursiem, kuri norisinājās agrāk, gadus 5-10 atpakaļ? Vai ir kas tāds, kas ļoti pietrūkst mūsdienu konkursos no tiem laikiem?

— Pirmais kas man nāk uzreiz prātā, bet iespējams pie tā ir vainīga krīze, bet konkursi atkal tiek rīkoti skolās, mazās zālēs. Kad es dejoju, tad no sākuma visi konkursi norisinājās skolās, ar gadiem jau lielās zālēs, hallēs, un tagad atkal mēs esam atpakaļ skolās. Gribas lai atkal mums ir lielas krāšņas sacensības. Bet tagad mums ir tikai „Latvia Open» un „Grand Prix Baltic» no lielām sacensībām. No otras puses, dejotāju jau arī ir mazāk palicis un līdz ar to skatītāju, un labāk tad jau lai skatītāji sēž mazā skolas zālē, lai neizskatās tik tukša tā telpa. Un kas vel pietrūkst labas, es teiktu pat labvēlīgas atmosfēras. Es atceros, kā pirmo reizi rīkoja „Rondo» sacensības. Tad rīkotāji personīgi piezvanīja katram amatieru pārim un uzaicināja. Un par visu bija padomāts — labas ģērbtuves, ērtas skatītāju vietas, laba mūzika, labas balvas. Viss tas radīja ārkārtīgi labu atmosfēru. Mums ir pazuduši vairāki konkursi, kuriem bija katram „sava seja». Šīs sacensības mēs vienmēr gaidījām, jo zinājām kas tur būs un kā viss būs organizēts. Piemēram, „Vidzeme», jo tur vienmēr bija IDSF kategorijas sacensībās, „Sveču gaismā», kuras vienmēr bija kā ģenerālmēginājums pirms valsts LA čempionāta. „Rondo», kuras rīkoja Calmaņi, Valmierā bija labas sacensības, kuras rīkoja Straume. „Deviņu pakalnu ritmos», kuras pēc pārtraukuma atkal nesen noritēja un jāatzīst, ka bija organizētas ļoti labā līmenī jaunā sporta hallē. Varbūt es kādas nepieminēju, bet žēl, ka mums ir pazudušas šīs sacensības, kurām piemīta „sava seja». Varu atklāt to, ka es gatavojos sava konkursa rīkošanai. Gatavojos tam ļoti nopietni, jo negribās lai tās būtu sacensības „ķeksīša pēc». Gribu lai tās būtu sacensības vienu reizi gadā, bet ļoti labā līmenī, kur padomāts būtu par visu un, galvenais lai tās būtu sacensības ar „savu seju». Es tam briestu un noteikti tās sarīkošu!

Mēs zinām, ka ilgus gadus vairāki vecāki, un mēs tai skaitā, tev uzdevām jautājumu „Kāpēc tu never vaļā savu klubu?». Tagad tu beidzot to esi izdarījis.

—  Līdz visam šajā dzīvē ir jānonāk, jānobriest! Es šo klubu neatvēru viens pats, bet kopā ar ļoti brīnišķīgu cilvēku, cilvēku, kuram es varu pilnībā uzticēties — ar Ļenu.

Kas tad bija tas grūdiens, kurs lika tev to izdarīt?

— Pirmkārt, es joprojām strādāju ar pāriem no citiem klubiem, šis darbs turpinās. Bet laikam ejot, es sapratu, ka gribu arī,  ja var tā teikt, savus pārus. Nevis pašreklāmai — „tas ir mans klubs! Tie ir mana kluba pāri», bet vispirms es domāju tieši par bērniem.  Pie manis nāk tādi pāri, no tādiem klubiem, kuru vadītāji sacensībās ar mani pat nesasveicinās, lai gan es palīdzu pārim sasniegt labākus rezultātus un gods jau tik un tā tiek „tam» klubam. Tāpēc, es atkārtošos, es vispirms domāju par bērniem un man nav svarīgi, kuru klubu viņi pārstāv. Ja es varu palīdzēt, tad to daru ar vislielāko atdevi!

Pirms uzdot nākamo jautājumu, pastāstīšu tev, ka nekad neesam ne no viena dzirdējuši par tevi sliktus vārdus — ne no audzēkņiem, ne no vecākiem. Gluži pretēji, tikko saruna tiek pieminēts tavs vārds, tā visi smaida un saka „O! Foršais Saņa!» Pasaki kur slēpjas noslēpums, ko tu tādu dari īpašu, ka tevi visi bērni un vecāki mīl, kolēģi ciena?

—  Ne pirmo reizi dzirdu šo jautājumu. Es vienkārši cenšos būt arī ārēji tāds pats kāds es esmu tur iekšā dvēselē. Es atceros sacensības satiku Elīnas Ozoliņas mammu, un viņa man arī jautāja „Saša! Kā tev vienmēr, kad strādāji ar bērniem, bija izdevies atrast to vidusceļu, ka tu neesi ar viņiem nu galīgi draugos ar tiem maziem bērniem, jo tad viņu pārstāj respektēt tevi un tanī pat laikā neesi tādā zvaigznes statusā „jūs te nekas, es te baigā zvaigzne, un lūdzu ar mani turpmāk uz „Jūs» un tā tālāk?» Es gan viņai atbildēju, gan jums atbildēšu — es nezinu! Es speciāli neko īpašu ne daru, lai gan esmu domājis par to. Varbūt man tas nāk no kaut kurienes, varbūt dots talants, bet es esmu tāds kāds es esmu! Es, starp citu, arī tad kad mēs sarunājām interviju, sāku domāt — „a kādi būs jautājumi? Kā es atbildēšu, jo pēc tam taču noteikti to lasīs mūsu deju pasaules cilvēki — bērni, vecāki, treneri-  un apspriedīs un komentārus noteikti kaut kādus rakstīs?», bet uzreiz pats sev arī atbildēju: „Nevajag neko gudrot! Kāds ir cilvēks — tāds viņš ir! Būšu atklāts, tāds kāds es esmu!» Es nekad — ne dzīve, ne darbā, ne tagad — neko netēloju. Tāds es esmu. Ir patīkami dažreiz satiekot uz ielas kādu vecāku dzirdet — „Saša! A Jūs atceraties mans dēls dejoja, vai meita?» Es saku ka atceros. Viņi man saka „Nevar būt!» Bet es tiešām atceros katru bērnu. Un tad man mīļi saka „Vai! Mūsu bērns arī bieži Jūs atceras kā ļoti labu skolotāju!» Un ziniet? Tas ir ļoti patīkami, tas ir kruti! (smejas) Protams, sporta trenerim ir svarīgs rezultāts un no trenera pozīcijas, labs rezultāts ir labākā balva. Bet no trenera cilvēciskās puses, lūk šādi vārdi ir pats-pats labākais kas vien var būt!

Ja mēs pavērojam statistiku, tad dalībnieku skaits čempionātos un reitingos sarūk no gada uz gadu. Kāds tam iemesls?

— Domāju, ka viens no iemesliem ir tas, ka dejotāju Latvijā kopsummā ir palicis mazāk. Otrs, ka tika ierosinātas „Latvijas kausa» grupas, kurās zemāku klašu dejotāji var sacensties savā starpā. Es pats zinu pārus, kuri piedalās, piemēram, Latvijas kauca „D+C» grupā, bet kad norisinās Latvijas čempionāts vai reitings, tad viņi nepiedalās. Es nesaprotu kāpēc viņi tā dara, bet daļa no viņiem domā „tur ir atklātā grupa, augstāks līmenis, mums nav ko tur darīt un mēs tur neiesim». Un pretēji, man ir viens pāris, kurš dejoja hobby klasē apmēram 3 gadus, bija uzvarējuši visās savās sacensībās gan šeit, gan Lietuvā un Igaunijā, un viņi izlēma, tas bija pirmais šāds precedents, pāriet uz sportistiem. Viņi bija sākuši dejot tikai 23 gados. Un tagad nu jau otro sezonu dejo. Sāka no parastām C klases sacensībām. Dabūja tur 1.vietas. Aizgāja „kausos» uz „C+B» grupu, tur arī trijniekā cīnās. Bet viņi piedalās arī lielajās sacensībās — „Grand Prix», piemēram, un arī Latvijas čempionātā. Pagājušo gadu viņi dejoja čempionātā un, protams, palika pēdējie. Bet! Tur dejoja tikai S un A klases pāri, un viņi vienīgie C un neviens pāris no tās Latvijas kausu grupas „C+B» ar kuriem viņi sacenšas. Grūti viennozīmīgi pateikt, kāpēc nepiedalās čempionātos. Daži nebrauc, tie kas no tālienes — „ai nu ko mēs tajā čempī darīsim, tā vai tā nav jēgas». Naudu arī skaita cilvēki. Daži „nerīgas» pāri neatbrauca uz dažām pēdējām lielām sacensībām, kā man teica, jo pārāk dārgas priekš viņiem bija dalībnieku un skatītāju biļetes. Nu un protams ir vispār sarucis dejotāju skaits. Aiz vien biežāk mūsu augsta līmeņa dejotāji dejo par citām valstīm.

Kā nāca lēmums pārtraukt dejotāja karjeru? Ir dzirdēta no dejotājiem tāda frāze, ka sākt dejot ir daudz vieglāk, nekā pārtraukt. Ir zināms gadījums, kad ļoti labs dejotājs pat nokļuva trakonamā, jo nevarēja to pārdzīvot. Kā bija tev? Un tavi ieteikumi tiem, ar kuriem tas ir noticis vai notiks?

— Es saprotu par ko iet runa, jo to visu es pats biju piedzīvojis un pārdzīvojis.  Mana piedalīšanās sacensībās arī beidzās negaidīti, es nebiju tam gatavs. Līga iestājās horeogrāfijas skolā un viņa tika budžeta grupā un neizmantot šādu iespēju būtu stulbi, jo dejas — tā ir viņas dzīve. Visu vasaru mēs turpinājām trenēties, bet kad sākās mācības, tad radās grūtības. Jo horeogrāfijas skolā mācoties, nav jāsēž solā un jārēķina, bet visu laiku jādejo 6 dienas nedēļā no rīta līdz 6 vakarā — horeogrāfija, tautas dejas, modernais balets un citi. Un atnākot pēc tā uz treniņu, viņai ķermenis bija ideāli iesildīts, bet spēka nebija. Mēs vel mēģinājām to visu tomēr apvienot, bet… Mēs izrunājāmies un pieņēmām lēmumu. Sezona jau bija iesākusies, atrast partneri bija grūti, jo šeit nebija variantu. Bija ārzemju varianti, bet kā saka „ne tas». Un tā beidzās piedalīšanās konkursos. Tagad vieglāk par to runāt, bet toreiz pusgadu es biju tā kā miglā. Šoks bija gan psiholoģisks, gan fizisks, jo ķermenis bija pieradis katru dienu noteiktas stundas trenēties 21 gada garumā un te pēkšņi — stop! Stress bija nenormāls — kas un kā tālāk? Visu to posmu līdz sezonas beigām, es neskatoties uz to, ka strādāju ar bērniem te Rīgā, tā arī Liepājā, Jelgavā, es negāju uz konkursiem, jo grūti bija uz to visu skatīties. Es esmu dzirdējis no draugiem-dejotājiem, ka tad kad beidz dejot, tad kādu gadu vismaz neskatās konkursus pat pa TV, jo viņiem sāp, jo viņi pārdzīvo. Man bija tāpat. Psiholoģiski tas ir ļoti grūti. Man nepatīk vārds depresija, bet tagad es domāju, ka toreiz man bija visīstākā depresija.

Un ko tu ieteiktu?

— Tas ir ļoti individuāli. Man nav receptes. Tajā brīdī nevajag baidīties vai kautrēties ar to kas plosās dvēsele dalīties ar vecākiem, vai citu tuvu cilvēku. Nevajag to turēt sevī un pašam sevi grauzt. Un savukārt vecākiem ir jāpalīdz un jābūt pacietīgiem. Un nav svarīgi cik vecs tas bērns ir, vai viņam ir 12 gadi, vai 22, vai 30. Jāsaprot, ka viņam tas sāp. Ja mēs paskatāmies kā tas notiek citos sporta veidos, tad pieauguši profesionaļi, pasaules līmeņa futbolisti, tenisisti, hokejisti un citi — savāc preses konferenci, kurā paziņo, ka viņi pārstāj sportot un to sakot viņi raud!

Vai ir kādi kuriozi no tavas dejotāju prakses, kuru vari pastāstīt?

— Nu no citiem ir daudz kas pieredzēts, gan bikses, kuras pārplīst taisot špagatu, bet apakšā sarkanas apakšbikses, vai kleitas augša nokrīt, vai džaivā lecot, ar papēdi aizķer svārkus un norauj svārkus, aiz laukuma apmales aizkrīt dejas laikā, vai, piemēram, žāvājas džaiva laikā. Man pašam bija gadījums, dejojot standartu jauniešu grupā sacensībās, kuras norisinājās Turībā. Tur katrā laukuma stūrī stāvēja lieli podi ar ziediem un man paslīdēja kāja un es, loģiski ka nokritu, apgāzu visu to podu. Rezultātā taisīja pārtraukumu, lai visu to zemi savākt. Juris Arājs vel mēgināja kā varēja neparedzētas pauzes laikā jokot.

Kā tu pievērsies trenera darbam? Vai atceries savu pirmo stundu trenera statusā?

— Pirmā pieredze bija tajā pašā nometnē, kad bija atbraukuši Duvanovi. Mums bija 2 grupas — lielā un mazā. Un tā kā pedagogi deva ļoti daudz informācijas, kuru bērniem nebija viegli uzreiz iegaumēt un saprast, tad katram lielam pārim bija piestiprināts kāds no mazajiem. Man tas patika, bija interesanti. Un Alla vispār vienmēr bija atbalstījusi to, ka lielie palīdz mazajiem. Un arī savu īsto privātstundu es atceros un atceros, ka maksa par to bija 50 santīmi! Bet pirmā pieredzi, kā jau teicu, bija tajā nozīmīgajā man nometnē, kad pirmo reizi atbrauca Duvanovi.

Pastāsti par saviem audzēkņiem, kāda vecuma tie ir?

— Tie ir  bērni, juniori, seniori un hobby klases dejotāji. Visi vecumi. Tagad man būs pirmā pieredze darbā ar pavisam maziem, ar četrgadniekiem.

Kā tu domā no kāda vecuma ir vislabāk sākt dejot?

— Domāju, ka no četriem gadiem, lai gan par sporta dejām to tik un tā vel nevar nosaukt. Tā ir drīzāk ritmika, lai ielikt bērnam pamatos ritma izjūtu, kustību koordināciju.  Ar bērniem, ar ļoti maziem bērniem, strādāt ir grūti un tāpēc man arī bija vajadzīgs laiks, lai es morāli tam esmu nobriedis un gatavs. Man bija vairākus gadus atpakaļ gadījums, kad nācās pastrādāt ar mazu dejotāju grupiņu — es pēc tam tā jutos, it kā es gadu būtu strādājis. Tagad gan es jūtu, ka esmu tam gatavs un zinu kas jādara.

Pastāsti par hobby klases dejotājiem, jo cik ir novērots, tad šī grupa kļūst aizvein populārāka?

—  Man nav problēmu, es strādāju ar pieaugušiem, ar hobby klases dejotajiem un man ir svarīgi lai cilvēks gūtu baudu no tā ko viņš dara. Protams, visi grib trenēt čempionus, tā ir tāda kā reklāma. Bet man, piemēram, tagad ir senioru pāri, un viniem arī ir kaut kādi savi mērķi ko viņi gribētu sasniegt. Ir man hobby klases pāris, ar kuru mēs izbraukājām te visu tuvumā — Lietuvu, Igauniju, un paskatījamies kādā līmeni viss ir tu. Mums tā Hobby klase labi ja savāc pusfinālu kopā ar Seniorim konkursos. Bet tur, piemēram Tartū, var sarīkot sacensības lielā sporta hallē no rīta līdz vakaram 4 daļās un tur piedalās tikai hobby klases dejotaji un seniori. Un viņi arī labi dejo! Kādus 3 gadus atpakaļ, kad mes aizbraucām uz tādiem mačiem un es biju pārsteigts, pirmkārt ar kvalitāti, otrkārt, ar  kvantitāti! Lietuvā mēs bijām Viļņā, tur sacensības rīko Arunas Bižokas un tur bija 2 pāri Pro-Am no Krievijas, bet pārējie visi Hobbysti un Seniori. Bet kas tur bija par tiesnešiem! Tur bija Sergej Rjupin, Klaus Kongstal, Pol Ŗichardson un t.t., es jau nerunāju par Lietuviesu tiesnešiem, piemēram  Olga Guņko. Tur bija tādi cilvēki — reāli speciālisti! Es jau saprotu, ka Arunasam viegli ir to sarunāt būdams tajā apritē! Pie tam rīko tā, ka vienu dienu tiek norit semināri priekš hobby klases dejotajiem un bankets. Vārdu sakot, viss norit kā loti augstas klases sacensības. Es atbraucot uz turieni, a es esmu redzējis savā dzīve gandrīz visu dejās, jutos ka būtu labās ārzemju sacensībās. Pēc tam mēs bijām vel vienās sacensībās, kuras noritēja greznā viesnīcā, liela zālē un viss tika organizēts it kā tā būtu balle — grezni klāti galdi, visi vakartērpos, un dejo hobby klases dejotāji — Latvija, Lietuva, Igaunija un Krievija, pie tam labākie pāri. Bet skatītāji ir pieaugušo kursu dejotāji un pārtraukumu laikā viņi visi gāja uz laukuma un pusstundu apmēram dejoja deju pamatsoļus. Bet pēc tam viņi atkal baudīja labāko hobby klases dejotāju sniegumu! Un viss tas bija tik skaisti un emocionāli!

Bet kā tu uzskati kas mums šeit Latvijā pietrūkst lai arī būtu šāda līmeņa sacensības? Tik masveidīgas un tik augstā līmenī.

—  Nu man, piemēram ir grupa, kādi 6-7 pāri ar mērķi dejot sacensībās, jo viņiem patīk un viņiem gribas to sacensību garu. Pirmais, kas man liekās, tas ir tas, ka gandrīz katrā klubā Latvijā ir pieaugušo kursi,  jacenšas ieinteresēt  šos dejotājus vairāk un vairāk apgūt dejas. Jāatzīst arī to, kā tie, kas atnāk uz šiem kursiem ir dažādi. Es viņus esmu iedalījis 3 kategorijās. Pirmā: tu kā treneris vari censties kā gribi, bet viņi atnākuši iemācīties valsī kvadrātu un ča-ča-ča pamatsoli un prieks viņiem tas ir viss, viņi uzskata, ka par dejām viņi zin’ visu! Daži vel prasa vai viņiem sertifikātu iedos par to ka apguvuši dejas! Otra: viņus interesē deju apgūšana, sevis pilnveidošana un viņi nopietni trenējas, bet viņus absolūti neinteresē sacensības!  Un trešā grupa: viss tas pats, kas otrai grupai, bet papildus viņos mīt īsts sportiskais gars! Un es domāju, ka pedagogiem jāprot šīs trešās grupas dejotājus saskatīt un ieinteresēt.  Bet mums, diemžēl bieži, varbūt skarbi skan, bet tas līdzinās konveijeram. Piemēram, bieži redzu sludinājumus — „2 mēnešu deju kursi». Ko tur māca? Nu valsī — kvadrātu, ča-ča-ča pamatsoli un punkts! Nākamais sludinājums un nākamie 2 mēnešu kursi ar jauniem dalībniekiem. A es saviem pieaugušo kursu dejotajiem parādu pamatsoli, pēc tam parādu beisiku, pēc tam vel kaut ko. Un viņi saprot, ka dejas nav tikai pamatsolis, ka dejā var attīstīties, iet uz priekšu un viņi man jau jautā „A kad būs…?» Es saku viniem „Pagaidiet! Pasaules čempioni nedejo to uzreiz!» Dodu saprast viņiem,  kā ir vel pie kā strādāt un uz ko tiekties!

Un tanī pat laikā rudenī no vairākiem klubu vadītajiem bija dzirdami vārdi, ka jaunus dalībniekus bērnu grupās savākt ir daudz grūtāk nekā jaunus dalībniekus pieaugušo kursos.  Vai tas nav bīstams signāls? Kas gaida tādā gadījumā mūsu deju pasauli nākotnē?

— Kas mūs gaida nākotnē? Es arī tagad uzņemu jaunus dalībniekus savā klubā, veidoju jaunu grupiņu ar pavisam maziem dejotajiem, kuriem sākotnēji no nulles likšu pamatus, un lai cik tas nebūtu paradoksāli, visi saka ka ir grūti atrast zēnus, bet man ir pieteikušies tikai zēni! Nācās piesaukt palīga paziņas un galu-galā meitenes atradām. Protams, es piekrītu, ka bērnu grupas savākt ir grūti. Un es nedomāju, ka lielu atdevi šajā jautājumā dod internetā ievietoti sludinājumi. Man šķiet, ka bērnu uzņemšanas jautājumā vislabāk palīdz, kā krievi saka „сарафанное радио». Arī man galu-galā grupiņa ir nokomplektēta, bet pārsvarā tā sastāv no bērniem, kuru vecākiem kāds cits vecāks mani bija ieteicis.

Kad tu redzi kā veiksmīgi startē un iespējams kļūst par čempioniem tavi bijušie audzēkņi, tie, kuriem tu mācīji pirmos solīšus — tu lepojies ar to, vai nožēlo, ka viņi vairs nav tavi audzēkņi?

-Viennozīmīgi es par to priecājos un savādāk nemaz nevar būt! Es pārdzīvoju par katru bērniņu ar kuru esmu strādājis, neatkarīgi no tā, kurā klubā viņš dejo. Es sekoju līdzi rezultātiem. Ja sacensībās, tad es pavēroju no malas kā dejo, vai attīstās. Ja neesmu klāt, tad internetā papētu rezultātus. Par tiem kas dejo ārzemēs noteikti interesējos, jo uz ārzemēm jau aizbrauc laba līmeņa dejotāji un viņi paši arī ik pa laikam uzraksta man.

Tagad mēs tevi palūgsim izdarīt to, kas tev nepatīk — palielīties! Kurus dejotājus tu varētu minēt no saviem audzēkņiem, kuriem tu mācīji pamatus, vai kādu periodu, un vēlāk tie kļuva par čempioniem,

vai laba līmeņa dejotājiem?

— Nu vispirms, mana pirmā bērnu grupiņa, kuru es mācīju „Vecrīgā». No tās grupas pieci bērni dejo ļoti labā līmenī — Vova Kurčevskis, Elīna Ozoliņa, Aļona Sidorova, Ņina Bezzubova un Katja Perederejeva.  Tā ir grupa, ar kuru es strādāju pietiekami ilgi, es mācīju latīņus, bet Ieva Paukšēna standartu. Starp citu, pagājušā pavasarī mēs visi kopā savācāmies, pat Vova no Kanādas kā reiz bija atbraucis. Manas mazās zvaigznītes ir izaugušas — lielas zvaigznes tagad! Vel varu pieminēt Elīzi Ancāni, Rihardu Eglīti, Ronalds Ābols ar Santu Vitenbergu. Tad Liepājas „mafija» — Agnese Junkure, Viktorija Triščuka ar Ilju Sošnikovu, Liene Karimova, Elīna Muceniece, Veronika Dedjajeva. Pie tam Liepājā es nokļuvu pēc Brigitas Elksnes  rekomendācijas, jo viņa braucot prom uz Itāliju ieteica mani savā vietā. Es ļoti augsti vērtēju to! Visus grūti pat nosaukt, jo tiešām ar daudziem es pastrādājis.

Kā tu domā, kas ir nepieciešams, lai kļūtu par labu dejotāju? Talants ir nepieciešams? Vai ir „laba dejotāja recepte»?


—  Talants es domāju ir jebkuram bērniņam lielākā vai mazākā mērā. Es to saucu par „velniņu». Pedagoga uzdevums ir sataustīt to „velniņu» un izvilkt ārā līdz galam. Citiem vārdiem attīstīt to talantu. Bet ir cita svarīga lieta, tā ir gribēšana, gribasspēks. Spilgts piemērs ir Vova Kurčevskis. Viņš vel mazs bērns būdams, nāca vismaz stundu ātrāk pirms privātstundas un viens pats trenējās, pēc tam kopā ar partneri, un pēc tam atkal vel vismaz stundu viens pats. Tagad, pēc ilgākiem gadiem, es redzu tādu gribasspēku Ņikitam Mjakšinam. Ņikitam arī ģimene ļoti palīdz, jo tēvs bijušais sportists un līdz ar to Ņikita tiek audzināts sportiskā garā.Protams ari Luize un vel Dmitrijs Gruzdevs ar Aleksandru Ivanovu. Tātad gribasspēks vajadzīgs, talants. Vel ļoti svarīgi, lai bērns nonāktu pareizā trenera rokās. Es domāju, ka katram trenerim jābūt prasmei atrast pareizo valodu ar katru audzēkni, savu saikni, lai treneris un dejotājs jūt viens otru. Tas ir ļoti svarīgi un ļoti grūti. Ir zināmi gadījumi, kad talantīgi bērni nonāk tāda trenera rokās ar kuru nevar atrast kopīgu valodu, bet pēc laika aizejot pie cita trenera tie bērni atveras. Un tas nemaz nenozīmē, ka otrs treneris ir labāks par pirmo, bet vienkārši otra trenera pasniegšanas stils, valoda izrādījās dejotajam saprotamāki, tuvāki. Nu un protams, lai kļūtu par labu dejotāju, nepieciešams vecāku atbalsts, it īpaši ja bērns pats grib dejot. Jo mēdz būt, kad bērnu atved uz dejām piespiedu kārtā. Tu prasi viņam „Kāpēc tu atnāci?», viņš atbilda „Tāpēc, ka mamma lika», es saku „Nu tad ej mājās!», bet bērns „Nē, nevaru, jo mamma tad rāsies!» Un tanī pat laikā, mēdz būt tā, ka bērns kādus 2 gadus nāk, jo vecāki liek to darīt, un pēc tam viņam pēkšņi iepatīkas, viņš nāk ar prieku un sākas labi rezultāti!

Un vai ir laba trenera recepte?

— Uz to atbildēt ir grūti. Varu tikai par sevi pateikt. Vispirms, šis darbs ir jāmīl no visas sirds un dvēseles. Ja cilvēks dara kādu darbu, tad tas jādara gan profesionāli, gan ar dvēseli! Daudzi cilvēki nodarbojas ar kaut ko apstākļu dēļ. Piemēram, diez vai kādam patīk strādāt par krāvēju, bet viņš ir spiests to darīt, jo jāuztur ģimene. Bet ja ir izvēle, tad jādara dzīvē to, kas nes tev baudu! Un es to daru tieši tāpēc, jo man tas sniedz lielu baudu, gandarījumu. Es tagad palielīšos. Es biju aizdomājies par tādu lietu — ko es darītu, ja es pēkšņi kļūtu par miljonāru? Ko es darītu — es atpūstos, baudītu dzīvi vai es strādātu? Un labi padomājot, es sapratu, ka es turpinātu darīt to pašu ko es daru, tikai es darītu to laikam bezmaksas. Mums ir daudzi talantīgi bērni, kuri nevar atļauties dejot vecāku finansiālu grūtību dēļ vai ir spiesti pārtraukt dejotāja karjeru šā paša iemesla dēļ. Man bija gadījums, kad viena ļoti talantīga meitene pārtrauca dejot, jo vecāki pēkšņi palika bez darba. Es teicu, „Pagaidiet, nepametiet dejas, jo paies pusgads un jūs savas problēmas atrisināsiet, bet pēc pusgada būs grūti atgriezties dejās un mēs visi ļoti nožēlosim par zaudēto laiku». Un es apmēram sezonu strādāju bezmaksas ar šo meiteni. Un es zinu, ka es nēesmu izņēmums, zinu, ka vairāki pedagogi šādi ir rīkojušies, kad viņu kādam audzēknim ir bijusi līdziga situācija.

Ir pāri, kuri uzticīgi strādā tikai ar vienu-diviem pedagogiem, bet ir pāri, kuri ņem privātstundas absolūtu pie visiem, pie kā vien var, nešķirojot, sakot, ka no katra var uzzināt kaut vai sīciņu, bet noderīgu informāciju. Tavs skatījums uz šo lietu?

— Es domāju šeit jādzīvo harmonijā starp pirmo un otro variantu. Maziņš bērns, kurš vel nevar savā prātā filtrēt informāciju, ņemot no viena pedagoga to un no cita šito, nevar ņemt stundas pie citiem pedagogiem. Viņam jāuzticas vienam savam trenerim un kādu laiku jāstrādā tikai ar viņu. Bet, protams, tajā gadījumā, ja viņš ir sameklējis „savu» pedagogu. Ja mēs runājam, jau par lielākiem bērniem, tad jāsaka tā, ka ja ir 10-20 dažādi pedagogi nedēļas laikā — tas nav labi! Ja ir 2-4, tad tas var arī būt. Jāsaprot jau arī trenerus. Ja es esmu pāra pamatskolotājs, tad es nesu atbildību par šo pāri. Un protams, ka mani satrauc, ka es nezinu, kas notiek ar šo pāri, kad viņš strādā ar citu pedagogu. Un šeit ir ļoti svarīgi atrast kopīgu valodu ne tikai ar savu pāri, bet arī ar to citu pedagogu. Šobrīd situācija ir tāda, ka labākie klubi (skolas), tā vai tā meklē labus sadarbības pedagogus no malas, un ideāla situācija ir, ja ir kāds spēcīgs konsultants „no turienes» un labs pedagogs šeit uz vietas, kurš ikdienā to visu atstrādā. Piemēram, Raimonda Piševa pāriem ir ļoti labs deju līmenis es uzskatu, jo viņam ļoti pārdomāta un gudra pieeja savam darbam. Viņš sadarbojas ar Fabio, ar Titkovu, ar Vardja… Es esmu redzējis kā strādā atsevišķi katrs no šiem pedagogiem, bet Raimonds ir spējis paņemt no katra to labāko un ar „savu valodu» to iedot dejotājiem. Un rezultāti, es uzskatu, viņa audzēkņiem ir ļoti cienījami. Un kas vel jāatzīmē, ja mēs runājam par pedagogiem „no malas». Ir vajadzīgs savs pedagogs, kurš palīdzēs tā viespedagoga idejai aiziet līdz dejotāja prātam. Es arī ar visu savu pieredzi, dodu saviem pāriem citu pedagogu informāciju jau tik izfiltrētā veidā, ka man jau šķiet, ka to jebkurš var jau saprast un izmantot. Ar Ņikitu, piemēram, mums ir tā, ka mēs braucam uz S.-Pēterburgu pie Jevgenija Smagina. Pagājušo pavasari mēs tur bijām 3 dienas, un pēc tam visu vasaru es ar bērniem to atstrādāju. Un Štuttgartē bija rezultāts — uzvara! Tātad mans viedoklis par pedagogiem „no malas» — jāatrod ar ko strādāt un kurš to visu šeit uz vietas atstrādās un lai darbs būtu „kopīgs».

Vienā intervijā viens no pasaulē slaveniem LA pedagogiem uz jautājumu kā viņš kļuva par pasaules līmeņa pedagogu atbildēja, ka vispirms viņš sabojāja 8 paaudzes dejotājus 8 gadu garumā, mēģinot uz viņiem, kā uz trusīšiem, ko un kā labāk mācīt, un tikai jau pēc tam nāca prasme. Tu tam piekrīti?

-Domāju, ka kaut kāda mērā tam jāpiekrīt. Kas attiecas uz mani, tad tā ir informācija, ko esmu izfiltrējis, no Duvanoviem, protams, no Kolina Dzeimsa, no Nikovska un tagad Smagina. Un ja es pats atskatos uz savu darbu gadus atpakaļ, tad es atzīstu, ka tagad es to daru daudz profesionālāk, vairāk saprotamā valodā. Jo ja mani saprot 8-9 gadīgi bērni un izdejo tādas lietas, kādas es varbūt Jauniešos nedejoju, tātad es eju pareizā virzienā. Un es atzīstu arī to, ka šie bērni ar savu attieksmi pret darbu, ar savu gribasspēku, provocē attīstīties arī man kā pedagogam. Es atceros vienā no semināriem pie Kolina Dzeimsa, viņam uzdeva jautājumu „A kā izaudzināt čempionu?». Uz ko Kolin pasmaidīja un atbildēja „Tikai uz savām kļūdām un savu pieredzi! Tikai mācoties un darot secinājumus no kļūdām, tu kļūsi par labu pedagogu!»

Un pirms uzdot nākamo jautājumu, atgādināšu tev vienu mūsu sarunu, kura noritēja kādus 7 gadus atpakaļ. Tad uz jautājumu vai tu plāno kļūt par tiesnesi, tu atbildēji „Nē! Jo es pārāk mīlu bērnus! Un es zinu cik tas ir sāpīgi ja kāds neliek krustiņu vai labu vietu.». Ir pagājuši gadi un tagad tu esi arī tiesnesis. Kas notika? Tu pārstāji mīlēt bērnus?

(Smejas). Protams, ka arī līdz šim lēmumam man bija jānobriest. Gribas lai tiesāšanas līmenis būtu profesionāls. Ar to es negribu teikt, ka tie, kas tiesāja līdz šim, tiesā tagad, vai tiesās pēc tam, nav profesionāļi. Bet es jūtu, ka tagad es daudz ko saprotu no dejām, es apzinos to, ka varu tiesāt profesionāli, objektīvi. Tiesāt tā, ka man nebūs kauns par savu viedokli. Jebkurā gadījumā laiks iet uz priekšu, un nāks nākamā tiesnešu paaudze, un ir vēlme lai tie būtu profesionāli. Starp citu, šovasar daudzi nokārtoja tiesnešu eksāmenus un saņēma licences. Bet bērnus es mīlu un mīlēšu vienmēr! (smejas). Protams, grūti, ja tev nākas tiesāt savus bērnus un pats sev es esmu devis zvērestu, ka tiesāšu vienmēr objektīvi, neskatoties vai tie ir „manējie» vai nē. Bērnus savus man vel nav nācies tiesāt, bet hobbystus gan. Un viņi spēja to novērtēt, ka es vērtēju objektīvi, nevelkot viņus. Viņi bija pateicīgi par to, ka es biju godīgs, ka ar savu vērtējumu liku saprast, ka ir jāattīstās un jāiet uz priekšu.

Nesen noritēja LA čempionāts. Vai vietu sadalījums sakrita ar tavu viedokli, kā ar tiesneša viedokli?

  — Daudz-maz es domāju, ka jā. Skatoties par kuru grupu iet runa. Ja runājam par Bērnu grupu, par Ņikitu un Ļizu par kuriem man visvairāk sāpēja sirds, tad es uzskatu, ka Šmits ar Bessonovu vinnēja absolūti pelnīti. Ļiza ļoti slimoja pirms čempionāta un pāris praktiski netrenējās gandrīz 2 mēnešus un par uzvaru nevarēja būt pat runas. Par pārējām grupām runājot, tad es biju ļoti priecīgs par Elīni Mucenieci. Pieaugušajos pirmais trijnieks bija skaidrs, kā ari trešā vieta. Vērojot Slaviku ar Terēzi un Alex ar Elzu, es pats sev uzdevu jautājumu, kā tiesnesim — kam es dotu pirmo vietu? Nezinu.  Abi labi, katram kaut kāds savs labums. Kopumā par čempionātu, tad vienmēr kāds būs laimīgāks un kāds nē. Kādam 2.vieta ir, ka uzvara, kādam kā zaudējums. Katram savs mērķis. Kāds gribēja uzvarēt, kāds tikt finālā. Šeit gribētos parunat nedaudz par tiem, kuri nesasniedza vēlamo rezultātu. Ir dejotāji kuri neapmierināti ar rezultātu un ar to ka netiek līdzi līderiem, nevis turpina strādāt pie savas dejas, bet mēģina kaut ko mainīt — imidžu, partneres… Bet viņi nesaprot, ka katra partneres maiņa, tā tevi tomēr nedaudz atmet atpakaļ, jo vajadzīgs laiks lai sadejoties, uzlikt jaunas variācijas un iejusties tajās. Piemēram, profesionāļi gadiem dejo vienas un tās pašas variācijas, pulējot savu mākslu, dejas izpratni. Bet mums jau kā likums, jauna sezona — jaunas kompozīcijas, nākamā sezona — atkal jaunas kompozīcijas… Jā, protams, var kaut ko mainīt, izmest kaut ko, ielikt jaunu kaut ko, bet turpināt strādāt pie meistarības. Iedomājaties, ja koks augtu-augtu, paiet gads, mēs to nocērtam un stādam nākamo, paiet gads un mēs atkal nocērtam, tai vietā, lai koptu un audzētu vienu un to pašu, kamēr tas izaugtu par lielu un skaistu! Tā arī dejās.

Ko tu gribētu novēlēt tiem kas nekļuva par čempioniem un tiem, kuri kļuva par čempioniem?

-Čempioniem nosargāt pirmo vietu, un tāpēc nav jādzīvo eiforijā, bet ir jāiet uz priekšu un jāattīstās. Es pats vienmēr esmu dzīvojis pēc šī principa. Tiem, kas nekļuva par čempioniem — mērķtiecību, gribasspēku, izturību. Man bija pašam jauniešu grupā posms, kad mēs ar partneri kādas 6 sacensības pēc kārtas, ar pilnīgi dažādu tiesnešu sastāvu, pilnīgi dažādu dalībnieku sastāvā, mēs palikām 7.vietā aiz fināla strīpas. Un mēs nevarējām izprast kas par problēmu. Partnere neizturēja un beidza dejot. Bet es domāju izdzīvo tie, kas ir stiprāki, kam piemīt īsts sportiskais gars. Pasaules līmenī ir daudz piemēru, kad pāri nepadevās strādāja un līdz galu galā tika atalgoti. Piemēram, Zoran Plohl ar Tatjanu Lahvinovič, Peter un Kristina Stokkebroe. Galvenais ir iet uz priekšu. Tas ir psiholoģiski grūti, bet jādara. Varbūt šādas situācijas parāda cik daudz un stipri tu to gribi.

Piedāvājam tev pabūt Nostradamus lomā un pastāsti kādu tu redzi Latvijas deju pasauli pēc 5 gadiem?

— Es domāju, ka viss būs ne tikai kartība, bet vel labāk. Es redzu kā jaunie cenšas attīstīt sporta dejas Latvijā. Mūsu laikos bija grūti sarunāt uz šejieni labus pedagogus. Tagad mums pašiem uz vietas ir ļoti labi pedagogi un arī sarunāt lai atbrauc uz šejieni pasaules līmeņa pasniedzēji vairs nav nekādu problēmu.  Vairāki mūsu dejotāji godam dejo ārzemēs. Un es tiešām domāju ka viss būs vel labāk! Man citreiz jautā, piemēram, kad skatos hokeju „Tu par kuriem? Par Latviju vai par Krieviju?» Es vienmēr brīnos par šādu jautājumu, jo viennozīmīgi es esmu par Latviju! Es esmu pārstāvējis šo valsi, es pārdzīvoju par to, kas šeit notiek. Varbūt tas pārāk skaļi skan, bet es izlēmu, ka es  centīšos attīstīt šeit deju līmeni cik vien ir manos spēkos. Tāpēc es arī esmu atteicis aicinājumiem strādāt ārzemēs, jo gribu attīstīt dejas tiešu šeit Latvijā un vismaz centīšos darīt visu kas manos spēkos. Un arī tie mani kolēģi, ar kuriem es kontaktējos, cik saprotu, domā tieši tāpat. Es esmu optimists un ticu tam!

Tavi plāni tuvākam laikam?

— Ja par darbu, tad klubu savu es esmu atvēris, mazus bērnus uzņēmis un tagad jāstrādā pie attīstības. Turpināšu strādāt ar pāriem ar kuriem jau strādāju. Blekpūlei jāsagatavojas. Par privāto dzīvi. Pirkšu mašīnu un tātad jānokārto autovadītāja tiesības. Un beidzot es esmu nobriedis ģimenei un bērniem (smaida).

Vai tava dzīve sastāv tikai no dejām? Vai ir  kāds hobijs „ārpus parketa»?

- Es to nesauktu par hobiju, jo tā ir mana interese, kaisle. Tas ir sports — spēlēju futbolu, tenisu, volejbolu, skvošu. Ar riteni braucu uz Jūrmalu tur un atpakaļ siltā laikā, bet ziemā uz velotrenažiera braucu 30km. Es tagad jūtos ļoti labā sportiskā formā un varētu vel padejot! (smejas) Agrāk mēs bieži biljarda turnīros piedalījāmies — es, Raimonds Piševs, Jānis Rava, Kaspars Bērzups. Patīk man arī apmeklēt lielas sacīkstes kur spēlē profesionāļi. Piemēram, biju Portugālē Eiropas čempionāta futbolā. Un mūzika man ļoti patīk. Tie, kas mani apciemo mājās ir vienmēr pārsteigti, kad redz manu lielo mūzikas kolekciju. Man patīk arī dzīva mūzika. Trenerim jau nekad nesanāk daudz atpūsties, jo kādam vajag darba dienās trenēties, kādam brīvdienās, tad vel konkursi. Un tad dzīva mūzika ir tā, kas mani atbrīvo no visa, kas sakrājies! Tas mani atbrīvo, es baudu pasākumu, vēroju kā katrs muzikants rāda savu mākslu, un tanī pat laikā es iedvesmojos no tā visa. Es biju Stinga koncertā ar simfonisko orķestri, U2 koncertā. Tas dod kolosālu enerģijas lādiņu. Es domāju, ka ir dzirdēts no vairākiem pedagogiem, ka pēc darba viņi jūtas kā izspiesti citroni, jo bērni atņem enerģiju. Un tāpēc vajag no kaut kurienes to enerģiju smelties, lai nākamajā dienā atkal atdot! Mūzikā es smeļos enerģiju! Es varbūt nožēloju, ka pats neesmu iemācījies spēlēt ģitāru. Es klausos „Queen» un esmu bijis viņu koncertā, par ko kādreiz pat sapņot nevarēju. Nākamā man tuva grupa ir „U2″, es esmu bijis 4 reizes viņu koncertos.

Pieņemsim, kad tu atnāc mājās absolūti izspiestā stāvokli, tu pastiepsi roku un kādu dziesmu ieslēgsi?

— Domāju, ka „U2″! Man katram dvēseles stāvoklim ir sava mūzika, bet „Queen» un „U2″ es varētu klausīties vienmēr!

Paldies tev, Saša, ka atradi laiku tikties ar mums, ka uzticējies mums, jo kā nekā tu esi pirmais! Novēlam tev kā pedagogam, lai tavs klubs „Mirada» attīstās un lai audzēkņi tevi priecē ar savu sniegumu! Bet galvenais, paliec tāds kāds tu esi — mūsu foršais Saņa!

— Paldies jums par jauku sarunu, par uzaicinājumu uz šo tikšanos! Par to ka jums radās, ideja uzaicināt mani pirmo, jo gan man kā pirmam, gan jums kā pirmās intervijas veidotājiem tas ir liels pārbaudījums. Tāpat kā sportā — būt pirmam nav viegli! Un nobeigumā, es gribētu pateikt visiem deju pasaules cilvēkiem — jāciena ir savi konkurenti un jāciena savi kolēģi. Un it īpaši jāciena savi draugi, jo lai cik tas banāli neizklausās, bet draudzību un mīlestību nenopirksi ne par kādu naudu…

Pievienot komentāru